08.02.1950
Lidot! Laikam gan nekur citur Liepājā tik bieži un ar tādu dedzī-
bu nemin šo vārdu, kā bērnu technlskajā stacijā. leejot tās darbnīcā, liekas, ka nevien jauno aviacijas entuziastu pulciņš, bet pat katra šo elpu siena dzīvo aviacijai. Krāšņie plakati, kas rāda mūsu Dzimtenes gaisa flotes varenību, desmitiem visdažādāko konstrukciju lidmodeļu, kas kopsummā jau nolidojuši simtiem kilometru, planieris, kura būve raiti iet uz priekšu, un pat gaiss, kas piesātināts asajām, aviācijai raksturīgajām emalita lakas un aviacijas finiera smaržām, šķiet, aicina iekarot nepārredzamās debesu zilgmes.
Vakaros tur ilgi nerimst darba troksnis. Jauno dosaviešu domas un darbs veltīts vienam uzdevumam ātrāk pabeigt planiera būvi. Jaunākie šī pulciņa dalībnieki mūsu republikas lidmodeļu rekordisti Vēsmiņš, Vilnis, Gunārs Kopštāls un Romāns Rāts pagaidām pat aizmirsuši savus lidmodeļus. Tas ari saprotams, jo lidmodelī jau neiesēdīsies. Bet planieris – tas taču pavisam kas cits. Un lidmodelisti ar nepacietību gaida to brīdi, kad varēs Sēsties pašu būvētajā planieri, satvert stūres spieķi un pirmo reizi traukties gaisā, ko tik neskaitāmas reizes jau šķērsojuši viņu modeli.
Lidmodelisti planiera būvē visčaklākie. Viņi jau katrs pie tā nostrādājuši ap 250 stundu.
– Bet vai no tā necieš mācības? – daudzi jautās. Tomēr arī šinī ziņā jaunieši izrādās ne mazāk centīgi. Rāts un Vilnis mācās 4. skolas septītajā klasē. Abi viņi ir sola biedri un abi mācās tikai uz 4 un 5. Ne mazāk sekmīgs izrādās arī Kopštāls, kurš mācās Mākslas un daiļamatniecības vidusskolā.
Planiera būve tuvojas noslēgumam. – Vēl jāapvelk plākšņi, stūres, jāimpregnē, šis tas jānokrāso un tad – gaisā, – saka planierists-instruktors Edvīns Vilnis.
Nelielais pulciņš planiera būvē parāda apbrīnojamu dedzību un iniciativu. Viss būvei nepieciešamais. sagādāts pašu spēkiem. Sevišķi interesanti pakavēties pie tā, kā realizē instruktora b. Viļņa ierosinājumu par velces būvi.
Kā zināms, planieris pats saviem spēkiem gaisā pacelties nevar. Parasti to uzrauj gaisā ar automašinu, kurai pakaļējā riteņa vietā uzmontēta spole ar garu trosi. Tā ka automašinas pulciņa rīcībā nav, tad velci nolēma uzbūvēt pašu spēkiem. No lūžņiem dabūja vecu automašinas motoru. Tam trūka daudz daļu un arī esošās, kā, piemēram, virzuli un cilindri bija stipri izrūsējuši. Motoru sakārtot apņēmās komjaunietis-traktorists Neiburgs. Viņam daudz palīdzēja «Sarkanā metalurga» martena nodaļas jaunieši Magone un Kiršs. Tagad motors jau gandrīz pilnīgā kāitībā, un puiši to jau steidz iemontēt speciālā pašu konstrukcijas rāmī.
Vēlu vakaros, kad pabeigts darbs, planiera būvētāji pārrunā turpmā-
kos nodomus. Pulciņa vecākie dalībnieki, kā, piemēram, metalurģietis Kiršs un Zorgevics no Galvenās architekta pārvaldes, lidošanas apmācības sākuši jau 1940. gadā. Tās pārtrauca hitleriešu iebrukums.
Gaisu, kā pats saka, «odis» ari «Sarkanā metalurga» komsorgs Lavrentjevs. Viņi sava pieredzējušā planierista-instruktora Viļņa vadībā dzīvi apspriež jautājumu par to, kā noritēs lidošanas apmācības. Līdzās tām planieristi mācīsies arī lidošanas teoriju.
Kādā no šīm apspriedēm pulciņa dalībnieki vienprātīgi apņēmās pielikt visus spēkus, lai planiera un velces būvi pabeigtu līdz FSRS Augstākās Padomes vēlēšanu dienai.
Labas sekmes!
A, Vilciņš