Pārdomas par sporta klubu un profesionālo orientāciju.
Ja nemaldos, tas bija pērn, kad tepat Liepājā uz ielas civilās aviācijas formā tērptajā staltajā augumā sazīmēu sen neredzēto Aldi Dzeni. Lūk, aptuvens fragments no toreizējās sarunas, kas visciešāk iespiedies atmiņā.
– Pa kādām trasēm lido? Aldis pasmaidīja. – Vieglāk būtu atbildēt, pa kādām nelidoju. Vārdu sakot, visa mūsu zeme krustām šķērsām izlidota. No gaisa skatīta gan Sibīrijas taiga un Klusā okeāna piekraste, gan ziemeju tundras un Vidusāzijas
tuksneši.
… Tovasar, kad tikko aiz muguras bija pirmais patstāvīgais idojums ar planieri, Aldim diezvai pat sapņos rādījās, ka viņš varētu kļūt arī par tais laikos tāda izslavēta gaisa lainera kā IL-18 komandieri. Taču tā jau aviācijā mēdz būt ja pirmais solis «piektajā okeānā» sperts, tad tā vien prasās pēc nākamā. Un. ja visus bijušos un pašreizējos gagariniešus kopā ar viņu vadītajām daždažādu tipu lidmašīnām savāktu vienkop, sanāktu ne viena vien eskadriļa.
Secinājums? Šķiet, ka lasītājs tādu var izdarīt bez sevišķām grutibām. Proti, ka visvienkāršākais cejš uz vīrišķīgo, romantisko un vēl daudziem citiem cildeniem epitetiem apveltīto lidotāja profesiju iet caur aviācijas sporta klubu. Bet mūsu pilsētas un tuvākās, apkaimes jauniešiem ir tā lielā priekšrocība, ka Liepājā tāds ir. Tas pats. kas kopš JuriJa Gagarina vēsturiskā lidojuma dienas saucas pasaules pirmā kosmonauta vārdā, bet viņa portrets ar paša roku rakstīto novēlējumu Liepājas jaunajiem aviācijas entuziastiem ir kluba kolektīvam ne vien dārga piemiņa, bet arī it kā savdabīgs kompass, kura norādītais kurss neatlaidīgi augt un mācīties. Un tas stingri tiek ievērots. Ne velti liepājnieku nelielais spārnotais klubs tiek uzskatīts par vienu no vispriekšzīmīgākajiem Padomju Savienībā. Gan par krietnajiem sasniegumiem planierisma sportā un jauno aviācijas kadru sagatavošanā. gan par teicamo kārtību lidojumu organizācijā un visā daudzveidīgajā, sarežģītajā saimniecībā.
Tātad būtu it kā viss, lai jaunieši, tā sakot, lauztin lauztos debesīs. Taču nelaužas. Toties, tuvojoties kārtējam decembrim, kad jāsākas nākamo planieristu teorētiskajai sagatavošanai, kluba vadībai ir ko galvu palauzīt, lai sameklētu tos dažus desmitus, kam būtu vēlēšanās iegūt spārnus.
Paradokss? Diez vai. Nepavisam negribētos ticēt, ka Liepājā trūktu zēnu. kas nesapņotu par lidotāja profesiju. Tikai kā tādu iegūt? Ir jau gan dzirdēts par dažādām aviācijas skolām, aeroklubiem. Tikai tie atrodas kaut kur aiz trejdeviņām zemēm. Pašu pilsētas klubs? Taču tajā jau tikai noņemas kaut kādi tur «planētāji», «planierētāji», vai kā viņus īsti sauc.
Ar to es gribu sacīt, ka bezgala daudziem šodien vēl nav absolūti nekāda priekšstata ne par planieri, nedz planieristu. Varētu minēt neskaitāmus piemērus no sarunām ar tehniski augsti izglītotiem cilvēkiem, kuriem pamatprincipos skaidrs pat kosmiskais lidojums, toties visvienkāršākais no lidaparātiem planieris pilnīgā neziņas migā tīts. «Kā tad šis bez motora var tikt uz-augšu?», «Bez vēja viņš taču nevar palidot?», «Bet, ja nu iepūš jūrā?». Un tā talak, un tā joprojām.. Bet, kad ar elementāriem piemēriem izskaidro, kā tad galu galā tāds planieris lido, kā, teiksim, tas pats gagariniešu kluba sporta meistars Vilnis ‘Vēsmiņš savā laikā aizlidoja līdz Minskai punktam, kas bija viņa lidojuma uzdevumā jau tepat Cīravā ierakstīts, vai, kapasaules rekords tāllidojumā sasniedzis bezmaz pusotra tukstoša kilometru, bet augstumā ar planieri lidots pat stratosfērā, klausītājam mute vai līdz ausim vajā.
Bet, ja jau nezina kārtīgs inženieris vai pat fizikas skolotājs, no kurienes lai tad apskaidrība rastos kaut kādam padsmitniekam? Tāpēc jau ari gagariniešu kluba statistika liecina, ka viņu pulkā nāk galvenokārt tie. kuri kaut kāda ceļā par aviāciju vai nu paši ieinteresējušies, vai ari uz to pamudinājis kāds draugs, kas jau izbaudījis bezmotora lidojuma neatkārtojamo valdzinājumu. Kā, teiksim, mūsu lidostas tehniķis Elmārs Vīdners. kādreizējais gaisa desantnieks Aleksandrs Graho|skis, vai ari I. vidusskolas audzēknis Gundars Gedgovds. kura tēvs Roberts pats ne vienu vien gadu planieri griezis spirāles padebešos. Bet tādi kā Gundars (lasi skolnieki) labi, ja ir kāda ceturtā daļa no parastā kursantu kontingenta. Pārējie gan ar karadienesta. gan darba rūdījumu. Un tikai retam no viņiem gadi vēl atļauj domāt par kādu no aviācijas
skolām.
Te jau, lūk, var runāt par paradoksu. Ja jau tie, kam visi ceļi pavērti uz lidotāja profesiju,
klubā nenāk, bet nak visvairāk tādi, kurus velk aizraujošais planierisma sports un kuriem labākajā gadījumā ir izredzes kļūt par sabiedrisko instruktoru lidotāju pašmāju klubā.
Bet, ja nu reiz tāds stāvoklis radies, tad ne jau bez vainas ir mūsu pilsētas skolas. Jāšaubās, vai radīsies tāds skolas direktors vai skolotājs, kas liekot roku uz sirds, varētu teikt, ka, runājot ar skolēniem par profesionālo orientāciju, butu minēts arī nopietnāks vārds par kādu no aviācijas specialitātēm un pastāstīts, ka tepat mūsu pilsētā ir klubs, kurā. sasniedzot atbilstošu sporta klasi planierisma. var kļūt ari par pilotu. nerunājot nemaz par lēcieniem ar izpletni kas obligāti katram planieristam.
Cits piemērs. Vecāko klašu audzēkņi ir bieži viesi «Sarkanajā metalurgā», «Laumā» un citos lielākajos pilsētas uzņēmumos. Bet vai kāds no viņu audzinātājiem savus lolojumus kaut reizi aizvedis ekskursijā uz kluba aviācijas bāzi Cīravā? Uz to jāatbild noliedzoši. Diemžēl. Un ne tikai tāpēc, ka dažam labam no jauniešiem tā ari varbūt pa-
iet secen izdevība kaut reizi dzivē skatīt «dzīvu» planieri un tā lidojumus. Bet gagariniešu
darba un dzīves ritms? Vieni lido. otri apkalpo planierus un lidmašīnas. trešie noņemas ar traktoru vai automašīnu, lai tie allaž būtu kārtībā, cits atkal kaut ko meistaro darbnīcā jeb ar pindzeli te šur, te tur kādu noplukušu vietu atsvaidzina. Pat dobes ar bagātīgo ziedu rotu angāra un kopmītnes priekšā pašu rokām darinātas un koptas. Turklāt tādus, kas aerodroma plašumos nebūtu apguvuši prasmi (protams, ar vadības atjauju un tās uzraudzībā) vadīt ari automašīnu, traktoru vai motociklu, diez vai uz vienas rokas pirkstiem varēs saskaitīt. Nav arī peldēt nepratēju gleznainais upes līcis taču pie pašas kopmītnes, bet turpat līdzās esošās lauku profesionāli tehniskās skolas šautuvē var arī ar mazkalibreni aci pavingrināt. Savukārt brokastis, pusdienas, vakariņas tās pašas skolas ēdnīcā, bet dažās brīvajās vakara stundās lieti noder gan galda teniss un novuss, gan televizors sarkanajā stūrītī jeb kārtējā filma Cīravas kultūras namā, uz kuru dioši var doties, ja vien priekšniekam izprasīta atjauja.
Vārdu sakot, darbs, režīms, kārtība. Bet vai tā nav darbaudzinīšana šī vārda vislabākajā nozīmē? Pie viena jāpiebilst, ka slaistus gagariniešu lidlaukā velti meklēt. Tātad vecākiem (ari skolotājiem) par saviem lolojumiem, kaut arī viņi lidsezonas laikā no Cīravas tikai reizi nedēja mājās pārrodas, sirds var būt mierīga. Lai nu kā, nav tomēr iela ar gadijuma kompānijām un dažādiem citiem vilinājumiem.
– Jā. bet, – var iebilst viena otra māmuja, – tur taču pa gaisu brauc. Un vēl bez motora… Kaut gan tajā pašā laikā bez kaut kādiem sirdsēstiem varbūt nopērk savam mīlulim sarkano “Javiņu”.
«Kaut reizi kāds no mums būtu kaut mazo pirkstiņu salauzis.,.» Lūk, atbilde šādām māmujām, ko var sacīt ikviens no pēdējo gadu desmita gagari niešu paaudzes. Bet tas ari pats par sevi saprotams. Ka tehnikai jābūt vispriekšzīmīgākajā kārtībā tas ir aviācijas pirmais bauslis. Un lai tikai pamēģina kāds to neievērot no kluba inženiera Raimonda Holštroma nekādas atlaides nav ko gaidīt.
Protams, ne jau ikviens šodienas sešpadsmitgadnieks, kas gagariniešu klubi iegūs spārnus, aizies uz «lielo aviāciju». Taču, var teikt ka planierisms uz to joprojām ir un paliek gatavības pakāpe numur viens. To var ap stiprināt gan Vissavienības maču šā gada zelta medajnieks Mārtiņš Dirnēns, gan šāda paša ka luma medajas īpašnieks kluba priekšnieks un reizē treneris Gustavs Gegersons, gan ilggadējais sabiedriskais instruktors lidotājs Elmārs Malks, viņa jaunais kolēģis Arnis Māķēns un citi pieredzējušākie gagarinieši, kuri pēc pirmās komandas gatavi ar mazo JAK-12 doties pārlidojumā kaut vai līdz pašai Vladivostokai…
Decembris pie durvīm. Tātad «piektais okeāns» gaida savu kārtējo papildinājumu.
V. Ante
P. S. Pieteikties planieristu kursos var DOSAAF Liepājas J. Gagarina aviācijas sporta klubā K. Marksa ielā 23.
Attēlā: planieristi inženiera R. Holštroma (no labās) vadībā sagatavo savus planierus «ziemas guļai». Lūk, jau pēdējais putns bez spārniem.
G. Kopštāla foto
Leave a Reply