Planierisma sezonā «noķert» Jurija Gagarina spārnotā kluba pasaules rekordisti Dainu Vilni Liepājā ir tik pat grūti, kā tikt pie lielā laimesta loterijā.
Lido mačos. Moldāvijā. Orlā. Cehoslovakijā. Bulgārijā. Kāda nu kuro reizi no kluba pienāk informācija. Vienīgi pašā sezonas sākumā bija tāds pagarāks mirklis starp diviem mačiem, kad pilsētas lidostas padebešos nācās liepājniekiem parādīt, kādi galvu reibinoši numuri pa spēkam prasmīga pilota vadītam bezmotora lidaparātam.
– Orlā, kur kārtējie mači pa to starpu jau bija sākušies, mani sagaidīja tā ne visai. Kaut arī aizkavēšanās iemesls tur nebija nekāds noslēpums. «Vari startēt individuāli, «Laks» (lietuviešu radītais planieris, kura «pagarinātā konstrukcijā» Daina pērn uzstādīja pa saules rekordu divvietīgajā variantā.—V. A.) tavā rīcībā.» Un atļāva izvēlēties kādu no «neaiztiktajiem» maršrutiem.
Izvēlējos visgarāko 622 kilometru trijstūri. Tiesa, ne bez bažām. Vēl jau pārāk svaigs atmiņā tas pats pērnais pasaules rekords piecsimtniekā. Ar kādām mokām tas radās…
Par šīm bažām un visu pārējo, kas saistīts ar šā gada lidojumiem, Daina man pastāstīja pavisam nesen, kad planieri beidzot nolikti «ziemas migā».
622 kilometri toreiz (12. maijā) tika pieveikti. Piebildīsim, ka tik garu trijstūri izlidot līdz šim nav bijis pa spēkam vēl nevienai citai mūsu zemes sievietei. Tātad jauns lielisks PSRS rekords! Bet pirms tam – aprīlī – Moldāvijā Dainas kontā radās divi jauni ieraksti ari Latvijas rekordu sarakstos 200 km trijstūra distancē gan vienvietīgā, gan divvietīgā variantā. Ar to arī varam pielikt punktu D. Vilnes šā gada rekordu bilancei.
Gan šie rekord-lidojumi, gan sekojošie starptautiskie starti Čehoslovakijas atklātajās meistarsacīkstēs (maijā) un Orlā (jūnijā) bija nozīmīga priekšspēle sezonas galvenajām «gaisa kaujām» Eiropas meistarsacīkstēs, kuru dalībnieces pēc ilgstoša pārtraukuma atkal kļuvušas arī mūsu zemes labākās bezmotora lidotājas.
Ar startiem Čehoslovakijā Daina ir gan apmierināta, gan neapmierināta. Apmierināta par zeltu un bronzu, kas izcīnītas divās no mačos lidotajām četrām distancēm. Neapmierināta – par gūto sesto vietu kopvērtējumā. Tiesa, bez pesimistiska noskaņojuma, jo pirmo četru vietu ieguvējas lidojušas ar krietni vien augstvērtīgākas konstrukcijas planieriem, kādu šobrīd mūsu sportistu rīcībā diemžēl vēl nav.
– Toties čehos gūtā pieredze pati par sevi vien jau bija ko vērts. Pirmkārt, labi salidojāmies ar Valentīnu Toporovu, ar kuru pārī bija jālido ari Eiropas meistarsacīkstēs. Tāpat radās ne viens vien taktikas variants lidojumiem dažādos laika apstākļos, lai spētu sekmīgi cīnīties ar ārzemnieču augstākās klases planieriem.
Secinājumi «no čehiem» lieti noderējuši jau sekojošajos Orlas mačos, kuros startēja arī daudzas jau tuvīno Eiropas meistarsacīkšu konkurentes no Polijas, Rumānijas, Bulgārijas, Ungārijas un Cehoslovakijas. Nelabvēlīgais laiks (pa radio teiktu «numur trīs») gan devis iespēju izlidot tikai četras distances, taču katra no tām bijusi pamatīga pārbaude «Eiropai». Mūsu Vilnei Orlā tika visu kalumu medaļas pa vienai mazajai zelta un sudraba, kā ari lielā bronzas daudzcīņā. Bet, ja būtu…
Un Daina stāsta par neieskaitīto lidojumu 157 km trijstūra distancē. Noliek uz galda arī «uzskates līdzekli» šī lidojuma barogrammu (ieraksts lentē, kurā viss kā uz delnas). Skatos un savām acīm neticu.
– Te taču iznāk, ka tu esi jau uz lauka, – rādu uz pagaro horizontālo līniju distances vidusdaļā, kas novilkusies augstuma nulles līmenī.
– Jau biju sagatavojusies tur sēsties. Tad gandrīz pie pašas zemes pēkšņi vārga strāva. Jāmēģina tajā noturēties! Spirālēju, bet mans planieris ne uz augšu, ne uz leju. Tā cīnījos minūtes piecpadsmit. Līdz strāva kļuva nedaudz stiprāka, un mans karuselis drīz bija pacēlies jau augstāk par tuvējo koku galotnēm. Galu galā izķepurojos. Un laimīgi finišēju. Pārāk nebēdājos arī par to, ka vienu kontrolpunktu uz fotofilmas bija «nomaskējusi» lietusgāze. Toties atmiņā šis lidojums laikam uz mūžu paliks «ieskaitīts».
No Orlas uz Šumenu, kas savā laikā esot pretendējusi pat uz Bulgārijas galvaspilsētas godu. Tas gan tai pagājis secen, toties gods kļūt par piektā Eiropas sieviešu planierisma čempionāta galvaspilsētu nu jau neapstrīdams vēstures fakts. Tāpat kā
maču kuplais dalībnieku skaits bija pārstāvētas gandrīz visas Eiropas valstis, kurās planierisms arī sievietes pratis «sagūstīt» (VFR, Francija, Beļģija, Zviedrija, Somija, Turcija, Dienvidslāvija un ar pāris izņēmumiem visas sociālistiskās sadraudzības zemes).
– Tik lielā un spēcīgā konkurencē bijām gatavas uz jebkuru pārsteigumu. Izņemot vienu. Proti, kad sacīkšu priekšvakarā mūs, Eiropas maču debitantes, paveda sānis, tumsas aizsegā ekipēja speciālā tērpā un apbruņojumam piešķīra pa slotai. Sekoja pavēle uz tās kāta apjoņot apli riņķī lidlaukā iedegtajam ugunskuram. Pēc tam kāda no viscienījamākajām slotas jātnieču veterānēm svinīgi paziņoja, ka nu arī mēs, jaunās, esam likumīgi raganu kārtā iesvaidītas. Un piekodināja, lai, no šo dāmu mūžsenā lidojamā rīka pārsēžoties uz mūsdienīgāka, ar paša nelabā vārdu uz lūpām mestos cīniņā par Eiropas izcilākās raganas titulu.
No tā Dainai Vilnei gan vēl maz drusciņ pietrūka. Eiropas absolūtās čempiones zelta nosaukumu šoreiz nācās aizvietot ar sudraboto «vice». Taču vienā no lidotajām 8 distancēm tika ari čempiones zelts. Plus vēl pa divām sudraba un bronzas godalgām, bet, ieskaitot sudraba medaļu par PSRS komandas izcīnīto otro vietu, mūsu zemes planieristu līdere no Eiropas uz Liepāju pārveda 7 medaļas. Bet kopumā pa visiem starptautiskajiem mačiem Dainas šā gada pūrā tādu vesels «velna ducis». Nu īsti «raganisks» rezultāts!
Sezonas maču beigu akords izskanēja Orlā, kur mūsu zemes planierisma elites pārstāves cīnījās par akadēmiķa Koroļova piemiņas ceļojošo kausu. Šoreiz šai izcīņai bija īpašs svars. Sakarā ar to, ka slikto meteoroloģisko apstākļu dēļ izjuka PSRS čempionāts, tika uzskatīts, ka katrai kausa maču‘ medaļai ir dubults svars. Diemžēl arī šoreiz laiks nelutināja bija jāsamierinās ar nolikumā paredzēto minimumu trim distancēm. Divās no tām Dainai zelts.
Taču sestā vieta trešajā, un kopvērtējumā «par mata tiesu» priekšā aizspraucās mūsu zemes planierisma veterāne igauniete Eda Lāne. Galu galā otrā vieta arī laba. Laba ir pirmā, bet pārējās nu tā …
Tāds nu reiz ir Dainas Vilnes kredo.
V. ANTE,
planierists, veterāns
Leave a Reply