SARUNA

“Amerikāņu kosmonauts Ārmstrongs uzreiz pēc atgriešanās no Mēness gribēja palidot tieši ar planieri.”

Noturēties plūsmā

Negaidot es pieķēru sevi pie domas: jau vairākus mēnešus manas sarunbiedrenes ir sievietes. Neparastas. Ar tādu kā rozīnīti (apzināti izvairos no vārda “nenormālas”, kaut gan tieši šāds apzīmējums tā vien prasās uz mēles). Kā lai citādi nosauc dāmas, kuras atteiktos no dienišķās maizes, lai tikai varētu paskatīties uz visiem no augšas. Apmēram no divtūkstoš metru augstuma. No goda pjedestāla augstākā pakāpiena. No “hruščovkas” piektā stāva O.Kalpaka ielā, kur es sarunājos ar savām divām senām draudzenēm, slavenām Eiropas planieristēm – Tatjanu Kuzminu un Dainu Vilni.

Pirmais cēliens. Taņa tāda, kā ir

Pirms kādiem četriem gadiem mums gadījās kopā lidot. Tatjana pilotēja lidmašīnu, kas vilka mūsu planieri. Un laiku pa laikam ēterā atskanēja viņas līdzjūtīgā balss: “Kā tur mūsu Bobrovs? Vai dzīvs?”

– Vai tiešām atceries? Starp citu, es pirmo reizi pacēlos gaisā vienu gadu pēc tevis.

– Tad ar veca gaisa vilka tiesībām pavaicāšu par pirmo patstāvīgo lidojumu.

– Vai zini, kādas izjūtas iespiedušās atmiņā? Miers, stabilitāte, svētlaime. Kaut kur bija pagaisušas visas problēmas, kaut gan toreiz tās nebija aktuālas. Nevar ne salīdzināt ar adrenalīna triecienu lēcienā ar izpletni. Kaut gan augšā pat nedomā par iespaidiem. (Tas attiecas pat uz planiera pasažieri. Instruktors rūc: to neaiztiec, tam nepieskaries, ja nervi vāji, tad tur labāk neskaties. “Motora nav! Ja no šejienes ar galvu lejā?” Izpletņa sarkanais pusloks, uz kura patiesībā sēdi, tā vien lien acīs. – I.B.) Domas traucas vienā virzienā: kaut tikai nekļūdītos. Lidojuma prieks nāk daudz vēlāk. Pēc nolaišanās galvā ir tikai viena doma: esmu spējusi izdarīt to!

– Tāpat, kā spēji kļūt par Latvijas čempioni. Vai var novilkt robežu starp hobiju un sportu?

– Pirmkārt, par eksčempioni. (Smaidi vien, kautrā. Es nu gan zinu, ka tu trīs reizes “paņēmi” bronzu Savienības čempionātos. Un fotografēties ar medaļām atsakies tikai tādēļ, ke ne jau katras sievietes kakls spēj izturēt tādu svaru. – I.B.). Otrkārt, nevar novilkt nekādu robežu. Ar pirmo patstāvīgo planēšanu jāaizmirst viss, izņemot vienu – noturēties plūsmā?

– ? mazliet ilgāk par citiem.

– Vēl peldēšanas treneris teica, ka man esot nesportisks raksturs. Es nekad neesmu gribējusi būt pārāka par citiem. Tiesa, palikt otrajā vietā arī nepatīk.

– Starp citu, kāpēc jūs ar Dainu tiecaties pēc vīriešu lauriem?

– Ko lai dara, ja šogad Lietuvas čempionātā mūs pielīdzināja viņiem. Daina atveda trešo vietu (nepatīkamas sagadīšanās dēļ, jo viņai vienmēr neveicas ar pagriezienu punktu fotografēšanu), es – desmito. Tātad mēs spējam turēties jums līdzi!

– Kur gan jūsu patriotisms, ja virs Lietuvas vien lidojat?

– Būsim atklāti, Latvijā planierisms mirst. Daudziem labiem sportistiem gan pie mums Cīravā, gan Latvijas otrā galā liegta iespēja lidot. Šogad sacensībās piedalījās tikai trīs sportisti – mēs ar Dainu un Vītoliņš no Rīgas. No visas valsts – tikai trīs! Bet Lietuvā šo sporta veidu kultivē, tur viss ir vienkāršāk. Sākot ar robežas jautājumiem un beidzot ar stabilu laiku. Tur notiek dažāda ranga sacensības, pat veterānu čempionāti.

– Ar planieri tev bija par maz, sāki aizrauties ar lidmašīnu?

– Bet vai tev nepatika, kā es lidoju? Mani tas ieinteresēja, tādēļ arī iemācījos. Pēc pirmā patstāvīgā lidojuma – ak, šausmas! – kājas nevis drebēja, bet trīcēja kā apses lapas! Labi, ka puiši uzreiz izvilka mani no kabīnes un sāka šūpot – varēju atvilkt elpu.

– Kādēļ tad tā?

– Tā taču bija pirmā reize! Likumsakarīgi: ja gaisā notiek kaut kas neparedzēts, tad ne pa jokam izbīsties. Reiz es ielidoju negaisa mākoņos – pat spārnu galus nevarēja saredzēt. Sapratu, ja pusotras minūtes laikā nesākšu rīkoties, planieris gluži vienkārši izjuks. Kā lai es pēc visa tā saku, ka man nebija bail?

Man šausmīgi nepatīk nosēsties laukumā. (Zemes gabals, ne jau vienmēr gluds, uz kura nolaižas, ja netiek līdz lidlaukam. – I.B.) Pēc tam jāsauc lidmašīna, bet par to jāmaksā traka nauda no savas kabatas. Vēl sliktāk, ja gadās nolaisties “kriminālā” laukumā, tādā, no kurienes vairs nav iespējams pacelties gaisā, un planieris jātransportē ar speciāliem ratiem. Uz zemes jau var arī pasmieties. Pirms kādiem divdesmit gadiem vietējie iedzīvotāji bieži vien noturēja par spiegiem (un kā nu ne – ierodas lauku sētā mūlis ar izpletni!) un steidzīgi ziņoja nevis aeroklubam, bet pilnīgi citam kantorim. Nesen es dzirdēju ēterā satrauktu sievietes balsi: “Ātrāk lidojiet pie manis! Te kādi pieci vīri sauc peldēties, bet acis viņiem, ak, cik viltīgas!”

– Bet obligātā augstākā pilotāža?

– Tā taču ir obligāta iesācējiem, un tur nav nekā neiespējama. Es kopš 1984.gada lidoju ar planieri “Jantarj”, kura numurs ir “55”. Daudzi to uzskata par manu personīgo aparātu, aizmirstot, ka tas bija un arvien ir (tu neticēsi!) pilsētas pašvaldības īpašums. Un, lūk, šis planieris nemaz nav pielāgots pilotāžai. Cilpa (kura it kā esot “nāves”) man ar šo planieri nekādi neizdevās. Augšējā punktā es vienmēr ar lielu kaunu kritu uz spārna. Toties “zvanu” (apbrīnojami skaista figūra, kad planieris uz sekundi paliek karājamies gaisā stingri vertikālā stāvoklī. – I.B.) var uztaisīt pavisam vienkārši. Bet vai “cirkuli” tu nekad neesi redzējis?

– Kas tas tāds?

– Kad nolaižoties ar spārnu pieskaries zemei. Planieris sāk griezties pa ģeometrisku riņķi un beigās tam nolūzt aste. Bet, ja pareizi manipulē ar stūrēm, tad var radīt iespaidu, ka tieši tā bija iecerēts?

Starpbrīdis. Liepāja – Ezere un atpakaļ

Baidos pārlielīt, taču Tatjana labi vada arī mašīnu. Kaut gan atzīstas, ka pirmais brauciens pa pilsētas ielām sagādājis daudz vairāk pārdzīvojumu nekā pirmais patstāvīgais lidojums.

Dainu Ezerē mēs tā arī neatradām. Toties es noskaidroju, ka divpadsmitgadīgais planieris teorētiski vairs neko nav vērts, jo savu laiku jau nolidojis. Bet, šķērsojot robežu, to deklarē par diviem simtiem latu. Un pagaidām tas lido, ka prieks skatīties. Tikai tam vajadzīgs remonts. Muļķīgi, protams, ieguldīt naudu aparātā, kurš tev nepieder. Ja nu pašvaldība to atdotu “saimniecei”. Kaut vai par tiem pašiem diviem simtiem?

Otrais cēliens. Tie paši un Daina

Grūti uzreiz nosaukt visus viņas apbalvojumus, un šaubos, vai Latvijā ir vēl kāda tik titulēta sportiste, kura arvien vēl startē. Visu iespējamo apbalvojumu eksieguvēja nesen kļuva par Baltijas čempioni, šoreiz komandas vērtējumā.

– Daina, kāda velna pēc jūs nodarbojaties ar to?

– Es tā arī zināju, ka tieši ar to sāksies! Tas vienkārši ir dvēseles stāvoklis. Patīk, un viss. Jo augstāk virs zemes paceļos, jo labāk jūtos, visas problēmas paliek lejā. Amerikāņu kosmonauts Ārmstrongs uzreiz pēc atgriešanās no Mēness gribēja palidot tieši ar planieri. Vai, piemēram, miljonārs, kurš ceturto reizi centās aplidot apkārt zemeslodei gaisa balonā. Lai nu kas, bet apsolītā prēmija viņam nemaz nav tik vajadzīga. Svarīgs ir pats lidojums.

– Apkārt pasaulei taču?

– Ja saskaitītu visu kopā, tad es jau trīs reizes esmu aplidojusi apkārt “lodītei”, Tatjana – tikai divas reizes.

– Ir tosts par to, lai lidojumu skaits būtu vienāds ar nosēšanās skaitu. Uz tevi, atvaino, cik man zināms, tas vairs neattiecas. Pastāsti, ko jūt pilots, krītot no simts metru augstuma?

– Pirmajās sekundēs – izbrīnu. Pēc tam klasiskais variants: nokritu, atjēdzos – ģipsis. Ārsti ausis vien kustināja, kad līmēja mani pa gabaliņam kopā. Tas notika Madonā? Bet arī pirms tam avārijas situāciju bija, cik uziet. Nolaižoties man kaut kas sajuka, izdevās pārlidot pāri dzīvojamai mājai, bet aiz tās – augstsprieguma līnija, bija “jānirst” zem tās. Un nekas. Toties pēc tam pārņēma bailes. Vispār līdzīgas situācijas un pārbaudījumi nāk no augšas, lai muļķim būtu, ko padomāt.

– Vai izdevās?

– Diemžēl ne. (Smejas.) Sākumā bija bailīgi lidot virs kalniem Kaukāzā, toties tur pārņem neaprakstāmas izjūtas. Tagad es ar izpratni izturos arī pret šoferiem, kas brauc “viesuļa” stilā. Cilvēkam nepieciešama pašapliecināšanās?

– Tāpēc jau tev ir planieris. Apliecinies pēc sirds patikas.

– Kur nu vēl vairāk, mēs jau tāpat esam laimīgas sievietes! Mēs debesīs redzam kaut ko tādu, ko katrs vīrietis pat nespēj iedomāties.

– Būtu laiks jums atgriezties uz grēcīgās zemes. Parunāsim par debesu iekarošanas finansiālo pusi – jūs taču par savu naudu lidojat!

– Tā iznāk. Laiku pa laikam, protams, palīdz arī sponsori. Planierisms ir diezgan dārgs sports. Jā, mēs piedalāmies prestižās sacensībās, taču tā saucamajā klubu klasē. Īsta rekordu tehnika mums vienkārši nav pieejama. Mūsu “Jantarj” arī nav slikti, to kvalitāte (rupji runājot, attālums, kurš planierim jāveic no viena kilometra augstumā. – I.B.)nav pati sliktākā. Un tomēr tā ir vakardiena.

Nesen ierīkoja satelītu navigācijas sistēmas GPS, tad nu gan bija prieki. Bet pasaulē bez tām jau sen neviens nedz lido, nedz jūrā iet. Šī ierīce nosaka tavu atrašanās vietu ar grandiozu precizitāti. Ar šīm sistēmām arvien biežāk aprīko arī automašīnas. Ko nu par to, runā, ka “jaunie krievi” ar tām pat sēņot iet, lai neapmaldītos.

– Agrāk aeroklubā nekā tāda nebija.

– Bet, neraugoties uz to, DOSAAF laikos mūsu klubs skaitījās gandrīz vai labākais Savienībā. Starp citu, šogad tam aprit 40 gadu. Tāpēc, “izmantojot gadījumu, gribu nodot sveicienu?” Bet, ja nopietni, ar labu vārdu pieminēt entuziastus, kuri aizsāka šo lietu, kluba veterānus. Bez viņiem šodien vispār nekā nebūtu. Es nosauktu uzvārdus, taču baidos, ka kādu varu aizmirst. Un cilvēks apvainosies…

– Tiklīdz tu kļuvi par čempioni, klubu uzreiz sāka apgādāt ar normālu tehniku.

– Tik tiešām, atsūtīja piecus labus planierus, ar kuriem varētu sasniegt kaut kādus rezultātus. Ja mēs šodien izcīnām godalgotas vietas, tad tas notiek, teiksim tā, pateicoties pašvaldībai, jo tehnika, kā jau sacīts, pieder pilsētai, un mums atļauts ar to lidot.

– Tagad tu, protams, sacīsi, ka no pašvaldības atkarīgs arī tas, vai jūs lidosit Eiropas čempionātā Polijā.

– Bet no kā gan cita tas varētu būt atkarīgs? Ļoti gribētos tur parādīt sevi. Vai tu ievēroji, ka mēs startējam bez treniņiem – nav vairs tie laiki. Taņai taisnība: gaisā galvenais – noturēties plūsmā. Kāds kļūst par čempionu, kāds nekļūst, tātad – nav lemts. Tur, augšā, tu spēlē kārtis ar pašu dabu. Bet to, kā zināms, uzvarēt nav iespējams.

– Bet jūs pacentieties! Līdz šim taču veicās.

– Pamēģināsim?

Igors Bobrovs